Svalbarda. 2. daļa. Pyramiden un zīriņi uzbrūk.

Ap pusdienlaiku ierodamies Čehijas polārās ekoloģijas lauku pētījumu stacijā Petūnijas līcī. Tur mūs jau sagaida 6 cilvēki, kuri ieradušies pāris dienas iepriekš, lai veiktu dažādus (Donāta vārdiem sakot) tehniskus darbus stacijas sagatavošanai pirms pētījumu sezonas sākuma. Tieši šogad čehi ir tikuši pie pilnīgi jaunām ’telpām’– četrām nelielām kabīnēm, kurām pa vidu paredzēts uzsliet telti, kas kalpos kā liela koptelpa. Tieši tas arī pašlaik tiek darīts, telts konstrukcijas ir teju nostiprinātas un līdz vakaram plānots to pabeigt. Lai atvieglotu atļauju iegūšanu un samazinātu izmaksas par zemes īri, čehi ir metušies uz vienu roku ar Polijas kolēģiem no Poznaņas Universitātes, kuru jaunā stacija atrodas tieši līdzās, vien 15 metrus tālāk uz ziemeļiem. Poļi gan vēl nav ieradušies un viņu stacija stāv slēgta ar aizbultētiem logiem. Vispār jau šeit viss ir būvēts polārlāču drošs – čehu stacijas logus sedz restes, durvīm no ārpuses nevis parasti kliņķi, bet gan apaļi, pagriežami un galu galā arī mazmājiņas durvīs ir sirsniņcaurums, kurš domāts raķetes izmešanai, ja kādu tur pārsteidz lācis.

Čehu polāro pētījumu stacija.

Mēs, studenti, aši ieēdam pusdienas, nedaudz piepalīdzam pie būvdarbiem un kopā ar zooloģijas kursa vadītāju Olegu dodamies ekskursijā uz 5km attālo Pyramiden ciematu. Turpceļā ejam pa izbijušu ogļraču ceļu, kuru pašlaik šķērso vairākas upes un vienuviet arī iespaidīgs akmeņu krāvums, kuru radījusi kāda spēcīga straume. Erozijas procesi šeit noris ļoti aktīvi ne tikai dēļ kūstošā sniega, bet arī, kā pēc pāris dienām paši sapratām, lietavu rezultātā. Tā kā ejam patālāk no krasta, tad augu un dzīvnieku ziņā turpceļš paiet diezgan garlaicīgi. Redzam vien pāris parastāko augu un pa retai pārlidojošai ķildei.

Pyramiden.

Ierodoties Pyramiden gan aina mainās – visapkārt dzied sniedzes un piekrastē redzam jūras šņibīšus, akmeņtārtiņus un smilšu tārtiņus. Pilsētiņa arī pati par sevi ir visai interesants apskates objekts. Tās nosaukums cēlies no blakus esošā piramīdas formas kalna. Tā ir izbijusi krievu ogļraču pilsēta, kurā reiz dzīvoja vairāk kā 1000 iedzīvotāju. Šeit bija skola, slimnīca, kultūras nams, veikals, utt. Viss kā jau nelielā pilsētelē pienākas. Bet 1998. gadā nerentabilitātes dēļ ogļu raktuves slēdza, un visi iedzīvotāji pilsētu pameta. Kopš tā laika pilsēta palikusi praktiski neizmantota un noteikti pelnījusi ‘spoku pilsētas’ statusu. Šobrīd pastāvīgo iedzīvotāju skaits variē no nieka 2 ziemas mēnešos līdz apmēram 12 vasarā. Pyramiden ir kļuvusi par tūrisma apskates objektu un 3-4 reizes nedēļā no Longyearbyen šeit var nokļūt ar tūristu kuģīti. Pašlaik šeit darbojas arī viesnīca ar restorānu un bāru, kuru vada kāds ukraiņu pāris. Neesmu gan pārbaudījis, bet tas varētu būt vistālāk uz ziemeļiem esošais bārs pasaulē - 78°39’N.

Pyramiden ielas.

Trīspirkstu kaijas Rissa tridactyla.

Mēs pārvietojamies pa pilsētas ietvēm – dēļu paaugstinājumiem, kas stiepjas cauri pilsētai no viena gala līdz otram. Vienu no pamestajām daudzdzīvokļu mājām pilnībā ir pārņēmušas trīspirkstu kaijas. Uz katras palodzes atrodas 3-5 ligzdas, kur pašlaik cītīgi tiek perētas olas. Kopumā uz šīs ēkas varētu būt ap 500 ligzdojošu pāru šo skaļo putnu. Mēs satiekam viesnīcas vadītājus, kuri jau vairākus gadus ir pazīstami ar čehu pētniekiem. Pārmijam pāris vārdus un dodamies tālāk pa pilsētas centrālo ielu, kuras galā atrodas kultūras nams, un tā priekšā lepni slejas uz ziemeļiem vistālāk esošā Ļeņina statuja.

Ļeņina statuja pie kultūras nama.

Pyramiden centrālā iela.

Pie kultūras nama mūs sagaida patīkams pārsteigums – baltirbes tēviņš, kurš pašlaik maina savu balto ziemas apspalvojumu pret vasaras raibajām spalvām. Tēviņi pilnīgu vasaras raibo apspalvojumu iegūst vien augusta sākumā un jau septembra beigās atkal ir to nomainījuši uz balto ziemas tērpu. Putns laiski pastaigājas par koka ietvi un neliekas mūsos īpaši ieinteresēts vai mūsu traucēts. Baltirbe ir vienīgā sauszemes putnu suga, kas Svalbardas arhipelāgā sastopamu visu gadu. Turklāt šeit sastopamās baltirbes pieder pasugai Lagopus muta hyperborea, kura sastopama vien Svalbardas un Franča Jozefa Zemes salu arhipelāgos. Šī pasuga ir nedaudz lielāka un smagāka par kontinentālajā Norvēģijā sastopamo.

Baltirbe Lagopus muta hyperborea.

Tālāk jau dodamies iekšā kultūras namā. Durvis gan stāv ‘aizslēgtas’ ar nolocītu naglu, un tās rotā zīmīte, ka ieeja tūristiem liegta, bet čehu pētnieki jau šeit bez maz vai kā vietējie. Pagājušajā vasarā kultūras namā esošajā sporta zālē viņi pat uzrīkoja futbola maču pret Pyramiden strādājošajiem uzbekiem. Šeit gūstam nelielu ieskatu kādreizējā Pyramiden ogļraču ģimeņu kultūras dzīvē. Olegs veikli dodas uz skatuves pusi un uzsāk spēlēt tur esošās klavieres. Smagi atskaņojušās, bet kopumā vēl strādā itin labi. Pie sienām joprojām karājas cilvēku bildes no dažādiem šeit notikušiem pasākumiem. Šajā ēkā bijis teju viss – kultūras nams ar skatuvi, kino, sporta zāle, bibliotēka, mūzikas skola.

Lielā zāle kultūras namā.

Pyramiden centrā.

Dodoties atpakaļ piestājam viesnīcas restorāna telpās uz tēju. Šeit iekārtots arī neliels muzejs par pilsētiņas vēsturi. Viesnīcas vadītājs Petrovičs mūs laipni piedāvājas aizvest līdz pilsētiņas otram galam ar autobusu. Tur visi izlecam ārā un dodamies atpakaļ šoreiz ejot gar krastu. Ik pa gabalam krastā redzam jūras šņibīšus, pa kādam akmeņtārtiņam, parastajam šņibītim un lielajai polārkaijai.

Jūras šņibītis Calidris maritima.

Arktikas vientuļais soliņš

Garastes klijkaija Stercorarius longicaudus,

Nākamais rīts sākas ar nelielu drošības instruktāžu un šaušanas nodarbību. Pēc tam jau dodamies pārgājienā uz ziemeļiem līdz  Hørbyedalen ielejai. Turpceļā nākas šķērsot vairākas upes no kurām dažas ir pārlecamas, bet dažām nākas brist pāri basām kājām. Vienuviet mums smuki nopozē garastes klijkaija. Ar foto gan šoreiz daudz nekrāmējos, jo jānes bise un manevrēt ar fotoaparātu ir visai neērti. Vienā no upes šķērsošanas vietām mums sāk uzbrukt jūras zīriņi, kuri pikēdami cenšas ar knābi iecirst galvā. Šeit labs izvairīšanās triks ir rokas pacelšana virs galvas, jo zīriņi uzbrūk visaugstāk esošajam objektam. Un cimds rokā arī nenāk par ļaunu, jo dažs labs knābja cirtiens var novest pie asiņojošas rokas. Nolemjam, ka vajadzētu atrast šo zīriņu ligzdu, lai vēlāk atgrieztos un noķertu pieaugušos putnus. Putni īpaši nekautrējas parādīt kur tieši atrodas to ligzda. Atliek vien paiet nedaudz attālāk, līdz pikējošie uzbrukumi beidzas, un zīriņi ne mirkli nevilcinoties nosēžas ligzdā. Ligzdā atrodas 2 olas, kas ir tipiski šeit ligzdojošajiem jūras zīriņiem. Daudz retāk atrodamas ligzdas ar 1 vai 3 olām. Atzīmējam ligzdu netālu no tās uzslejot nelielu akmeņu piramīdiņu un dodamies tālāk.

Jūras zīriņš Sterna paradisaea.

Jūras zīriņa ligzda.

Mūsu galamērķis ir neliela pļaviņa, kurā atrodas čehu meteo stacija. Šeit papusdienojam un pārbaudam vai visas ierīces pienācīgi strādā. Netālajā upes deltā redzam daudz īsknābja zosis, kuras pašlaik vadā mazuļus. Atrodam arī vaļa skeleta atliekas. Laika apstākļi sāk mainīties uz šejienei vairāk tipiskiem – apmācies un vējains. Atpakaļceļā arī nopil pa kādai lietus lāsei. Pēc atgriešanā bāzē sagatavojam zvejas tīklus ķeršanai. Nikoles mazais kursa projektiņš ir meklēt parazītus zivīs. Vakarā ieliekam tīklus un visi omulīgi sēžam zem nojumes. Temperatūru ir ap 0 un nojuma trīc un grab spēcīgajā vējā.

Vaļa skelets.

Pusdienu pauze.

Nākamā diena paiet bez ekskursijām, jo joprojām līst un pūš spēcīgs vējš. Rītu sākam bez ūdens, jo mūsu truba, pa kuru tek ūdens no aptuveni 500m attālās upītes ir aizdambējusies. Dodamies skatīties kur tad īsti ir vaina un atklājam, ka ‘nakts’ lietavas pamatīgi izmainījušas upes gultni. Mūsu ūdens trubu sedz aptuveni 1 metru augsts akmeņu krāvums. Cenšamies trubu izrakt, bet nekā – nākas pārgriezt un veidot jaunu savienojumu. Kopumā nočakarējamies kādas 2h, bet ūdens ir atgūts. Tas gan nav uz ilgu laiku un jau vakarā atkal esam bez ūdens. Turpmāko nedēļu dzeramais ūdens kļūst par konstantu problēmu un nākas labot dažādas ķibeles katru dienu.

Pēcpusdienā izņemam tīklus un preparējam zivis. Daudz gan to nav – 5 grunduļi un viena neliela reņģe.  Toties tīklos ir arī pa kādam krabim, kas jau ir nedaudz interesantāk. Parazītu ziņā arī visai nabadzīga aina – vien pa kādam zarnu parazītam un nekā uz spurām un žaunām.

Svalbarda. 1. daļa. Garais ceļš.

Jūlija sākumā man bija lieliska iespēja piedalīties Čehijas polārās ekoloģijas centra (Dienvidbohēmijas Universitāte) organizētajā polārās ekoloģijas lauku kursā. Pašam šī visa pieredze likās tik saistoša, ka nolēmu arī uzrakstīt pāris rindas. Saprotu, ka pirmās rindkopas varētu nebūt pārāk interesanta lasāmviela, bet daļēji rakstu arī pats priekš sevis, lai, tuvākā vai tālākā nākotnē pārlasot šo, varētu atcerēties visu piedzīvojumu no sākuma līdz galam.

Polārās ekoloģijas kursa ievads notika jau maija sākumā, kad visi kursa dalībnieki un pasniedzēji tikāmies Čehu Budejovicē, kur četru dienu laikā apguvām kursa teorijas daļu lekciju ietvaros. Kopā bijām 10 studenti – 3 algologi, 3 botāniķi, un 4 zoologi; pie pēdējiem paskaitījos arī es. Lielais vairums studentu čehi, bet nebiju vienīgais ārzemnieks – 1 lietuviete un 1 baltkrieviete arī. Šeit gan jāpiemin, ka, lai piedalītos kursā, jābūt pilna laika studentam kādā no Čehijas augstskolām. Lai gan nebiju pat vienīgais pārstāvis no Baltijas valstīm, tomēr vienā ziņā izcēlos – biju vienīgais puisis 9 meiteņu kompānijā. Tas gan pārāk lielas raizes nesolīja, jo pasniedzēju/organizatoru vidū valdīja stipri vienlīdzīgāka dzimumu attiecība. Un vispār studējot bioloģiju jau pie šādas ainas ir pierasts.

Pa starpu ekoloģijas lekcijām tikām arī instruēti par tīri praktiskiem, sadzīviskiem un drošības aspektiem saistībā ar lauka kursu. Jāatzīst gan, ka daļa šo instrukciju tika sniegtas čehiski, tāpēc lielāko daļu paliku nezinām. Bet to jau tad… esot uz vietas…

Pakošanās pirms ceļa.

Tā nu sapakoju šķietami vajadzīgās mantas (binoklis, kamera, lasāmviela ceļam, guļammaiss, ziemas drēbes, u.c. sīkumi) un 30. jūnija vēlā vakarā uzsāku garo ceļu no Olomoucas uz Longyearbyen. Sākumā ar vilcienu (patiesībā diviem) no Olomoucas uz Brno, kur pāris stundas nācās panīkt gaidot nakts autobusu (2:30) uz Vīnes lidostu. Sākumā sēžu stacijā, kuru gan slēdz 23:30, un mani kopā ar (citiem) aizdomīgiem tipiem izmet ārā. Dodos uz netālo KFC, kur, lasot grāmatu, nosēžu līdz 1:00, kad arī šo iestādi slēdz. Atlikušo pusotru stundu sēžu autobusu atiešanas vietā un turpinu lasīt līdzņemto Jura Lipsberga “Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi”. Jāatzīst, ka Brno stacijas rajons noteikti nav to top 100 vietu starpā, kur es vēlētos pavadīt pusi nakts. Tie, kas bijuši Brno, sapratīs.

Autobusu atiešanas vietā biju sarunājis satikties ar vienu no kursa dalībniecēm – Nikoli, kura dzīvo Brno. Varētu arī teikt, ka šeit sākās pirmie piedzīvojumi. Tā kā šis ir starpvalstu autobuss, tad stjuarte jau iekāpjot prasa uzrādīt pasi/ID, kas Nikolei liek attapties, ka pase palikusi mājās uz galda. Veikli apmaināmies ar telefona numuriem, kamēr viņas draugs, kurš atnācis pavadīt un stiept smago somu, meklē taksometru. Tas viss notiek apm. 3 min pirms autobusa atiešanas. Kamēr viņi abi taksometrā traucas cauri pilsētas ielām, es mēģinu pārliecināt autobusa personālu, lai tas 5 min pagaida. Tomēr stjuarte ir nepielaužama – mēs jau tāpat kavējot un vairāk gaidīt nevar. Izbraucam bez Nikoles. Aptuveni minūti vai divas pēc izbraukšanas zvana mans telefons – Nikole tuvojas autobusa pieturai… kur mūsu vairs diemžēl nav. Tā kā autobusa personāls ir diezgan lieli aunapieres, tad nekas cits viņai neatliek, kā dzīties pakaļ autobusam ar taksometru kādus 50 km līdz Mikulovai, kas atrodas pie Čehijas-Austrijas robežas. Tur benzīntankā veiksmīgi atkal satiekamies. Ir aptuveni 3:30 un abi sēžam busā aprunājot slikto personālu, un priecājoties, ka viss laimīgi atrisinājies.

Oslo karaliskā pils.

Lidostā satiekamies ar 3 botāniķēm un 1 botānikas pasniedzēju. 6:45 izlidojam uz Stokholmu. Aizmiegu vēl pirms paceļamies un pamostos tikai brītiņu pirms nosēšanās. Stokholmas lidostā jāgaida piecas stundas līdz nākamajam lidojumam. Visi gulšņājam un dzimst dienas joks par to, ka šī būs gara diena. Ne tikai tāpēc, ka Longyearbyen plānots ierasties tikai pus stundu pēc pusnakts, bet saprotam, ka saulrietu vairs neredzēsim nākamās 2 nedēļas. Īsi pirms kāpšanas lidmašīnā uz Oslo attopamies, ka visi neesam vienā lidojumā - 5 cilvēki vienā un tad stundu vēlāk 2 (es tai skaitā) citā reisā. Neliela panika, bet viss atrisinās veiksmīgi un atkal satiekamies jau esot Oslo. Šeit mums atkal jānīkst 6 stundas līdz pēdējam lidojumam. Ejam pārbaudīt vai mūsu bagāža nav nejaušā (vai jaušā) kārtā nonākusi uz lentas, nevis aizsūtīta tālāk uz galamērķi. Šeit tā notiekot bieži. Kādu brīdi paslaistāmies pie bagāžas lentas, bet šoreiz par laimi nekā. Izdomājam, ka uz ašo aizbrauksim līdz pilsētai uzmest aci, kā tur izskatās. Līņā lietus, bet aptuveni 2h veikli izstaigājam centru un dodamies atpakaļ uz lidostu. Izejam pasu kontroli (jā – lai gan Norvēģija ir Šengenas valsts, Svalbardas salu arhipelāgs Šengenas zonā neietilpst) un uzzinām, ka lidmašīna kavēsies par apm. stundu. Ir jau pāri 22:00, kad beidzot izlidojam, un atkal visu ceļu noguļu. Pamostos tikai tad, kad esam jau virs Svalbardas – pa logu paveras sniegoti kalni un ledāji. Ne miņas no civilizācijas! Nolaižoties Longyearbyen pulkstenis rāda jau pāri 1:00. Ir zilas debesis un spoži spīd saule. Īss brauciens līdz pilsētai, izpakojam guļammaisus stacijas mājā un visi zoologi dodamies gulēt. Rīt jau 8:00 sarunāta laiva, kas mūs aizvedīs uz lauka staciju Petūnijas līcī (Petuniabukta), kamēr botāniķi pirmo nedēļu pavadīs šeit.

Sniegotās Špicbergenas salas virsotnes.

Longyearbyen 2:06 naktī.

Ceļamies 6:30, brokastis, neliela pakošanās nomainot vasaras drēbes pret šejienes klimatam piemērotākām, sandales pret zābakiem, sapakojam visu ūdensdrošos maisos un gaidām mūsu transportu. Joprojām debesīs nav ne mākoņa, kas šeit nemaz tik bieži negadās. Uz māju jumtiem sēdēdami, dzied salu arhipelāga vienīgie dziedātājputni – sniedzes. Izrādās, ka laivu kompānija atrodas tikai divas mājas tālāk, bet busiņš tāpat piebrauc pie mums, lai varam tajā sakraut mantas. Aša drošības instrukcija, uzvelkam ūdenim draudzīgāku apģērbu (kombinezonu, cimdus, brilles) un dodamies uz laivu piestātni. Mūsu laiva ir 11-vietīgs Polarcirkel Diving modelis, kurš spējīgs braukt ar ātrumu 38 mezgli. Mūsu skippers gan saka, ka parasti braucot ar 28 mezgliem; ar pilnu jaudu motors tērējot ap 60 litru degvielas stundā, kas nav pārāk draudzīgi videi.

Mūsu braucamais - Polarcirkel laiva.

Ķilde Fulmarus glacialis.

Atstājam piestātni, izbraucam no līča un uzņemam kursu uz aptuveni 60 km attālo lauka staciju. Netālu no mums pārlido īsknābja zosu pāris. Laivai uzņemot ātrumu, uz visām pusēm pašķīst ūdenī peldošie mazie alki – jauna putnu suga manai dzīves listei (turpmāk manas jaunās sugas bold). Citi paspēj pacelties spārnos, citi saprotot, ka neizdosies, veikli pazūd skatam ienirstot ūdenī. Laiva jautri lēkā starp viļņiem, un ik pa brīdim aukstais, sāļais ūdens šļācas pāri laivas malām tieši mūsu sejās. Bet nevienam šķiet nav pretenziju – ir visai jautri. Īsu brīdi vēlāk redzam arī Atlantijas tuklīšus jeb vienkārši pafinus, kuru šeit arī netrūkst. Dažs no tiem cenšoties izvairīties no tuvojošās laivas uzņem nepareizu kursu un lido tieši mums pretī vai sānos. Viens šāds putns dabū pamatīgi trūkties no laivas radītās ūdens šalts. Kopumā ūdenī regulāri redzamas 4 alku sugas – mazais alks, melnais alks, resnknābja kaira un Atlantijas tuklītis. Virs laivas nepārtraukti navigē ķildes – vētrasputni ar neparastu knābja anatomiju, kur nāsu atveres ir ieslēgtas cauruļveida pagarinājumos uz knābja. No tā arī cēlies šīs putnu kārtas angliskais nosaukums ‘tubenoses’. Daža laba ūdenī peldošā ķilde tik gausi ceļas spārnos, ka mūsu kapteinim jeb skipperam nākas ik pa laikam strauji sagriezt laivu, lai izvairītos no tām. Uz pāris sekundēm virs ūdens parādās balti silueti – baltvaļi (Delphinapterus leucas). Pirmā vaļu suga, ko dzīvē redzu.

Atlantijas tuklītis Fratercula arctica.

Putnu klints Skansbukta līcī.

Brauciena vidū esam plānojuši piestāt kādā līcī (Skansbukta), kur uz klints ligzdo jau iepriekš minētie alki un ķildes. Izkāpjot no laivas, pirmā nodarbe ir nevis piesiet laivu vai novilkt biezos kombinezonus, bet gan pielādēt bisi – pēdējā salmiņa drošības garants pret leduslāčiem. Dodamies nelielā pastaigā gar krastu. Lai gan pati klints paceļas visai augstu, binoklī var saskatīt, ka gaiss ap to ņum un mudz no putnu pārpilnības. Uz ūdens arī redzams visi daudz putnu, kuri sevišķi koncentrējušies zonā, kur satiekas no ledājiem un sniegiem kūstošais saldūdens un dzidrais okeāna sālsūdens. Šķiet šī ir zona, kur koncentrējas putnu barība – nelielas zivteles.

Brauciena komanda.

Ir negaidīti silts un pietiek vien ar 2 kārtām apģērba, lai justos gana silti un komfortabli. Apskatam arī pa kādai retai, ziedošai puķei, bet esmu pārāk aizgrābts ar putnu valstību, lai pievērtu tām pārāk lielu uzmanību, kur nu vēl censtos tās fotografēt. Salīdzinoši netālu no krasta peld melnais alks un nedaudz tālāk no tā resnknābja kaira. Aizejam gar krastu līdz vietai, kur klints iesniedzas ūdenī. Pāris veikli lēcieni pa akmeņiem un skatam paveras arī pāris alki, kuri sēž ligzdās. Pār galvu gar klinti nepārtraukti kursē tuklīši un ķildes.

Melnais alks Cepphus grylle.

Resnknābja kaira Uuria lomvia.

Pēc īsa brīža jau atgriežamies atpakaļ pie laivas, kur mūsu skippers guļ iesnaudies akmeņainajā pludmalē. Nolemju, ka ir pietiekami silts, lai vējjaku atstātu mugursomā, nevis vilktu atpakaļ. Tas gan izrādās kļūdīgs lēmums, jo laivai traucoties uz mūsu galamērķi aukstais vējš naski pūš gar apkakli uz muguras. Bet nekas, tikai kādas 20–30 minūtes vēl atlikušas. Turklāt drošības instrukcijas laikā tika pieteikts, ka ‘ja nu kas’, tad jāceļ roku kā signālu, bet aukstuma gadījumā tur nav daudz, ko līdzēt – jāpacieš. Pa kreisi no mums paliek pamestā krievu ogļraču pilsētiņa Pyramiden, pa labi skatam paveras ledājs, bet mēs strauji tuvojamies stacijai.

Kā putni orientējas?

Ikvienam zināms, ka daļa Latvijā ligzdojošo putnu katru rudeni aizlido uz tuvākām vai tālākām ziemošanas vietām, lai atkal atgrieztos nākamajā pavasarī. Turklāt gredzenotu putnu atradumi liecina, ka katru pavasari vieni un tie paši īpatņi atgriežas tieši tai pašā apkārtnē, nereti pat tai pašā ligzdā, lai atkal dētu olas un rūpētos par mazuļiem. Šādu parādību sauc par ligzdošanas filopatriju. Tāpat arī jaunie putni atgriežas to šķilšanās vietā, lai nu jau ligzdotu paši. Šādu uzticību dzimtajai vietai sauc par natālo filopatriju. Bet kā gan tāds neliels putns, kā, piemēram, lakstīgala, ik rudeni spēj atrast ceļu uz Āfriku un ik pavasari atgriezties pērnajā ligzdošanas vietā.

Lauku baloži rudens migrācijā Papē

Pārlasot gandrīz jebkuru putnu orientēšanās tēmai veltītu rakstu nākas sastapties ar viedokli, ka migrējošiem putniem raksturīgi vismaz trīs dažādi orientēšanās paņēmieni – (1) Saules kompass, (2) zvaigžņu kompass un (3) Zemes magnētiskā lauka kompass.

Saules kompass – diennakts gaišajā laikā zem skaidrām debesīm putni pielāgo savu migrācijas virzienu atkarībā no Saules atrašanās vietas. Turklāt tie ir spējīgi ņemt vērā, ka dažādā dienas laikā Saule atrodas dažādās debespusēs un uzturēt iepriekš uzņemto lidojuma virzienu. Tas nozīmē, ka putniem piemīt apbrīnojami precīza diennakts laika izjūta.

Zvaigžņu kompass – liela daļa putnu migrē nakts laikā, kad orientēšanās pēc Saules nav iespējama. Naktī par orientieri lidojuma virzienam kalpo zvaigžņu atrašanas vietas. Tomēr strīdīgs ir jautājums par to tieši kuras zvaigznes tiek izmantotas un kā šis kompass strādā.

Zemes magnētiskā lauka kompass – attālinoties no Ekvatora polu virzienā Zemes magnētiskais lauks kļūst spēcīgāks. Teorētiski pēc tā putns spēj noteikt savu aptuveno atrašanās vietu (ģeogrāfisko platumu). Sekojot magnētiskā lauka gradientam putns spēj noteikt vai tas lido ziemeļu vai dienvidu virzienā.

Tiek uzskatīts, ka šīs trīs dažādās orientēšanās tehnikas tiek lietotas paralēli. Putna migrējot tas pārmaiņu lido un atpūšas, barojas. Pieņemts uzskatīt, ka pirms uzsākt lidojumu, putni izmanto zvaigžņu vai Saules kompasu (atkarībā no diennakts laika), lai noteiktu sekojošās lidojuma fāzes virzienu, kamēr paša lidojuma laikā magnētiskais kompass ir galvenais orientēšanās paņēmiens. Nesenāki pētījumi norādīja, ka putni spēj noorientē savu magnētisko kompasu, ne tikai lidojuma fāzes laikā, bet arī atrodoties uz vietas par orientieri izmantojot Saules polarizāciju saullēktā un saulrietā¹. Jaunākie pētījumi norāda uz to, ka dažādu sugu putni iespējams neizmanto visus augstākminētos orientēšanās paņēmienus^1,2. Tāpat pētījumu rezultāti norāda, ka dažādām sugām dominē atšķirīgi orientēšanās paņēmieni. Piemēram, melnajam mušķērājam Ficedula hypoleuca, kā galvenais orientēšanās paņēmiens kalpo zvaigžņu kompass, kamēr citām naktīs migrējošām sugām tam nav tik liela nozīme.

Par to, kur ziemo dažādu sugu putni un kuras sugas migrē naktī, kuras dienā – citreiz

¹Guinchi, D., Vanni, L., Baldaccini, N. E., Spina, F. and Biondi, F. 2014. New cue-conflict experiments suggest a leading role of visual cues in the migratory orientation of pied flycatchers Ficedula hypoleuca. – Journal of Ornithology.

²Chernetsov, N. 2015. Avian compass systems: do all migratory species possess all three? – Journal of Avian Biology. 

Kāpēc putni lido kāsī?

Gadiem ilgi cilvēkus fascinējusi putnu lidošana kāsī jeb apgriezta burta "V" kontūrā. Ik pavasari un rudeni mēs redzam kā to dara tūkstošiem zosu un dzērvju kuras šķērso Latviju ceļā uz un no to ligzošanas vietām ziemeļos. Bet tieši kāpēc putni to dara? Pats atceros, ka cilvēki man kā ornitologam šo jautājumu uzdevuši neskaitāmas reizes. Vienmēr esmu atbildējis ar vienkāršu: "Putni to dara, lai ietaupītu enerģiju." Zināms, ka lidmašīnas lidojot viena aiz otras spēj ietaupīt krietnu daudzumu degvielas, jo gaisa pretestība, ko nākas pārvarēt sekojošai lidmašīnai, ir daudz mazāka. Līdzīgi kā braucot ar velosipēdu, kad vienēr patīkamāk mīties kāda cita radītā aizvējā. Tomēr putnu saistībā līdz šim tā vinemēr bijusi tikai teorija.

Sējas un baltpieres zosis

2014. gadā sākumā žurnālā Nature tika publicēts pētījums (skatīt šeit), kas šo teoriju beidzot balsta ar datiem un aprēķiniem. Zinātnieku grupa S. J. Portugal (the Royal Veterinary College, University of London) vadībā par pētījuma objektu izvēlējās klinšu ibisu (Geronticus eremita) - kristiski apdraudētu putnu sugu, kura Eiropā dabā izmirusi pirms vārāk nekā 300 gadiem, bet pašlaik notiek centieni to reintroducēt. Reintroducēšanas projekta ietvaros Austrijā ibisi tiek audzēti nebrīvē un ir pieraduši pie cieša kontakta ar cilvēkiem. Turklāt ibisi ir iemācīti gaisā sekot lidmašīnai un katru reizi lidojot tie instinktīvi izkārtojas "V" veida kāsī. Šo faktoru kombinācija, komplektā ar salīdzinoši lielo putnu ķermeni, tos padara par ideāliem šī pētījuma objektiem. Putni tika aprīkoti ar raidītājiem, kas lidojuma laikā fiksēja visu īpatņu atrašanās vietu, kā arī ikkatru to spārnu vēzienu.
Labums (enerģijas taupīšana), ko putns iegūst lidojot kāda cita īpatņa aizvējā, šķiet pašsaprotams, un tas vien varētu būt gana labs iemesls, lai lidotu kāsī. Tomēr tas nav viss - izdarot spārnu vēzienu uz leju, zem spārna esošais gaiss tiek "izspiests" no tā vietas, un putna spārnu galos tiek radīta augšupejoša gaisa plūsma. Pētījuma rezultāti parādīja, ka katrs nākamais putns kāsī ir novietots precīsi tā, lai šo augšupejošo gaisa splūsmu uztvertu zem saviem spārniem, tādejādi atvieglojot lidošanu. Turklāt lidojuma laikā putni ne tikai bija izvietojušies perfektā "V" formā, bet arī pielāgoja spārnu vēzienu ritmu tā, lai gūtu maksimālu labumu, no priekšā lidojošā īpatņa.
Rezultātā, lidojot kāsī, putni ir spējīgi ietaupīt enerģiju gan atrodoties citu putnu aizvējā, gan uztverot augšupejošās gaisa plūsmas, ko rada priekšā lidojošā īpatņa spārnu vēzieni. Tieši pirmais ir par pamatu tam, ka nereti novērojami putnu kāši, kur viens no "V" zariem ir garāks un tajā atrodas vairāk putnu, nekā otrā.

Sējas zosis. Daļa no kāsī lidojošiem putniem.