Svalbarda. 2. daļa. Pyramiden un zīriņi uzbrūk.

Ap pusdienlaiku ierodamies Čehijas polārās ekoloģijas lauku pētījumu stacijā Petūnijas līcī. Tur mūs jau sagaida 6 cilvēki, kuri ieradušies pāris dienas iepriekš, lai veiktu dažādus (Donāta vārdiem sakot) tehniskus darbus stacijas sagatavošanai pirms pētījumu sezonas sākuma. Tieši šogad čehi ir tikuši pie pilnīgi jaunām ’telpām’– četrām nelielām kabīnēm, kurām pa vidu paredzēts uzsliet telti, kas kalpos kā liela koptelpa. Tieši tas arī pašlaik tiek darīts, telts konstrukcijas ir teju nostiprinātas un līdz vakaram plānots to pabeigt. Lai atvieglotu atļauju iegūšanu un samazinātu izmaksas par zemes īri, čehi ir metušies uz vienu roku ar Polijas kolēģiem no Poznaņas Universitātes, kuru jaunā stacija atrodas tieši līdzās, vien 15 metrus tālāk uz ziemeļiem. Poļi gan vēl nav ieradušies un viņu stacija stāv slēgta ar aizbultētiem logiem. Vispār jau šeit viss ir būvēts polārlāču drošs – čehu stacijas logus sedz restes, durvīm no ārpuses nevis parasti kliņķi, bet gan apaļi, pagriežami un galu galā arī mazmājiņas durvīs ir sirsniņcaurums, kurš domāts raķetes izmešanai, ja kādu tur pārsteidz lācis.

Čehu polāro pētījumu stacija.

Mēs, studenti, aši ieēdam pusdienas, nedaudz piepalīdzam pie būvdarbiem un kopā ar zooloģijas kursa vadītāju Olegu dodamies ekskursijā uz 5km attālo Pyramiden ciematu. Turpceļā ejam pa izbijušu ogļraču ceļu, kuru pašlaik šķērso vairākas upes un vienuviet arī iespaidīgs akmeņu krāvums, kuru radījusi kāda spēcīga straume. Erozijas procesi šeit noris ļoti aktīvi ne tikai dēļ kūstošā sniega, bet arī, kā pēc pāris dienām paši sapratām, lietavu rezultātā. Tā kā ejam patālāk no krasta, tad augu un dzīvnieku ziņā turpceļš paiet diezgan garlaicīgi. Redzam vien pāris parastāko augu un pa retai pārlidojošai ķildei.

Pyramiden.

Ierodoties Pyramiden gan aina mainās – visapkārt dzied sniedzes un piekrastē redzam jūras šņibīšus, akmeņtārtiņus un smilšu tārtiņus. Pilsētiņa arī pati par sevi ir visai interesants apskates objekts. Tās nosaukums cēlies no blakus esošā piramīdas formas kalna. Tā ir izbijusi krievu ogļraču pilsēta, kurā reiz dzīvoja vairāk kā 1000 iedzīvotāju. Šeit bija skola, slimnīca, kultūras nams, veikals, utt. Viss kā jau nelielā pilsētelē pienākas. Bet 1998. gadā nerentabilitātes dēļ ogļu raktuves slēdza, un visi iedzīvotāji pilsētu pameta. Kopš tā laika pilsēta palikusi praktiski neizmantota un noteikti pelnījusi ‘spoku pilsētas’ statusu. Šobrīd pastāvīgo iedzīvotāju skaits variē no nieka 2 ziemas mēnešos līdz apmēram 12 vasarā. Pyramiden ir kļuvusi par tūrisma apskates objektu un 3-4 reizes nedēļā no Longyearbyen šeit var nokļūt ar tūristu kuģīti. Pašlaik šeit darbojas arī viesnīca ar restorānu un bāru, kuru vada kāds ukraiņu pāris. Neesmu gan pārbaudījis, bet tas varētu būt vistālāk uz ziemeļiem esošais bārs pasaulē - 78°39’N.

Pyramiden ielas.

Trīspirkstu kaijas Rissa tridactyla.

Mēs pārvietojamies pa pilsētas ietvēm – dēļu paaugstinājumiem, kas stiepjas cauri pilsētai no viena gala līdz otram. Vienu no pamestajām daudzdzīvokļu mājām pilnībā ir pārņēmušas trīspirkstu kaijas. Uz katras palodzes atrodas 3-5 ligzdas, kur pašlaik cītīgi tiek perētas olas. Kopumā uz šīs ēkas varētu būt ap 500 ligzdojošu pāru šo skaļo putnu. Mēs satiekam viesnīcas vadītājus, kuri jau vairākus gadus ir pazīstami ar čehu pētniekiem. Pārmijam pāris vārdus un dodamies tālāk pa pilsētas centrālo ielu, kuras galā atrodas kultūras nams, un tā priekšā lepni slejas uz ziemeļiem vistālāk esošā Ļeņina statuja.

Ļeņina statuja pie kultūras nama.

Pyramiden centrālā iela.

Pie kultūras nama mūs sagaida patīkams pārsteigums – baltirbes tēviņš, kurš pašlaik maina savu balto ziemas apspalvojumu pret vasaras raibajām spalvām. Tēviņi pilnīgu vasaras raibo apspalvojumu iegūst vien augusta sākumā un jau septembra beigās atkal ir to nomainījuši uz balto ziemas tērpu. Putns laiski pastaigājas par koka ietvi un neliekas mūsos īpaši ieinteresēts vai mūsu traucēts. Baltirbe ir vienīgā sauszemes putnu suga, kas Svalbardas arhipelāgā sastopamu visu gadu. Turklāt šeit sastopamās baltirbes pieder pasugai Lagopus muta hyperborea, kura sastopama vien Svalbardas un Franča Jozefa Zemes salu arhipelāgos. Šī pasuga ir nedaudz lielāka un smagāka par kontinentālajā Norvēģijā sastopamo.

Baltirbe Lagopus muta hyperborea.

Tālāk jau dodamies iekšā kultūras namā. Durvis gan stāv ‘aizslēgtas’ ar nolocītu naglu, un tās rotā zīmīte, ka ieeja tūristiem liegta, bet čehu pētnieki jau šeit bez maz vai kā vietējie. Pagājušajā vasarā kultūras namā esošajā sporta zālē viņi pat uzrīkoja futbola maču pret Pyramiden strādājošajiem uzbekiem. Šeit gūstam nelielu ieskatu kādreizējā Pyramiden ogļraču ģimeņu kultūras dzīvē. Olegs veikli dodas uz skatuves pusi un uzsāk spēlēt tur esošās klavieres. Smagi atskaņojušās, bet kopumā vēl strādā itin labi. Pie sienām joprojām karājas cilvēku bildes no dažādiem šeit notikušiem pasākumiem. Šajā ēkā bijis teju viss – kultūras nams ar skatuvi, kino, sporta zāle, bibliotēka, mūzikas skola.

Lielā zāle kultūras namā.

Pyramiden centrā.

Dodoties atpakaļ piestājam viesnīcas restorāna telpās uz tēju. Šeit iekārtots arī neliels muzejs par pilsētiņas vēsturi. Viesnīcas vadītājs Petrovičs mūs laipni piedāvājas aizvest līdz pilsētiņas otram galam ar autobusu. Tur visi izlecam ārā un dodamies atpakaļ šoreiz ejot gar krastu. Ik pa gabalam krastā redzam jūras šņibīšus, pa kādam akmeņtārtiņam, parastajam šņibītim un lielajai polārkaijai.

Jūras šņibītis Calidris maritima.

Arktikas vientuļais soliņš

Garastes klijkaija Stercorarius longicaudus,

Nākamais rīts sākas ar nelielu drošības instruktāžu un šaušanas nodarbību. Pēc tam jau dodamies pārgājienā uz ziemeļiem līdz  Hørbyedalen ielejai. Turpceļā nākas šķērsot vairākas upes no kurām dažas ir pārlecamas, bet dažām nākas brist pāri basām kājām. Vienuviet mums smuki nopozē garastes klijkaija. Ar foto gan šoreiz daudz nekrāmējos, jo jānes bise un manevrēt ar fotoaparātu ir visai neērti. Vienā no upes šķērsošanas vietām mums sāk uzbrukt jūras zīriņi, kuri pikēdami cenšas ar knābi iecirst galvā. Šeit labs izvairīšanās triks ir rokas pacelšana virs galvas, jo zīriņi uzbrūk visaugstāk esošajam objektam. Un cimds rokā arī nenāk par ļaunu, jo dažs labs knābja cirtiens var novest pie asiņojošas rokas. Nolemjam, ka vajadzētu atrast šo zīriņu ligzdu, lai vēlāk atgrieztos un noķertu pieaugušos putnus. Putni īpaši nekautrējas parādīt kur tieši atrodas to ligzda. Atliek vien paiet nedaudz attālāk, līdz pikējošie uzbrukumi beidzas, un zīriņi ne mirkli nevilcinoties nosēžas ligzdā. Ligzdā atrodas 2 olas, kas ir tipiski šeit ligzdojošajiem jūras zīriņiem. Daudz retāk atrodamas ligzdas ar 1 vai 3 olām. Atzīmējam ligzdu netālu no tās uzslejot nelielu akmeņu piramīdiņu un dodamies tālāk.

Jūras zīriņš Sterna paradisaea.

Jūras zīriņa ligzda.

Mūsu galamērķis ir neliela pļaviņa, kurā atrodas čehu meteo stacija. Šeit papusdienojam un pārbaudam vai visas ierīces pienācīgi strādā. Netālajā upes deltā redzam daudz īsknābja zosis, kuras pašlaik vadā mazuļus. Atrodam arī vaļa skeleta atliekas. Laika apstākļi sāk mainīties uz šejienei vairāk tipiskiem – apmācies un vējains. Atpakaļceļā arī nopil pa kādai lietus lāsei. Pēc atgriešanā bāzē sagatavojam zvejas tīklus ķeršanai. Nikoles mazais kursa projektiņš ir meklēt parazītus zivīs. Vakarā ieliekam tīklus un visi omulīgi sēžam zem nojumes. Temperatūru ir ap 0 un nojuma trīc un grab spēcīgajā vējā.

Vaļa skelets.

Pusdienu pauze.

Nākamā diena paiet bez ekskursijām, jo joprojām līst un pūš spēcīgs vējš. Rītu sākam bez ūdens, jo mūsu truba, pa kuru tek ūdens no aptuveni 500m attālās upītes ir aizdambējusies. Dodamies skatīties kur tad īsti ir vaina un atklājam, ka ‘nakts’ lietavas pamatīgi izmainījušas upes gultni. Mūsu ūdens trubu sedz aptuveni 1 metru augsts akmeņu krāvums. Cenšamies trubu izrakt, bet nekā – nākas pārgriezt un veidot jaunu savienojumu. Kopumā nočakarējamies kādas 2h, bet ūdens ir atgūts. Tas gan nav uz ilgu laiku un jau vakarā atkal esam bez ūdens. Turpmāko nedēļu dzeramais ūdens kļūst par konstantu problēmu un nākas labot dažādas ķibeles katru dienu.

Pēcpusdienā izņemam tīklus un preparējam zivis. Daudz gan to nav – 5 grunduļi un viena neliela reņģe.  Toties tīklos ir arī pa kādam krabim, kas jau ir nedaudz interesantāk. Parazītu ziņā arī visai nabadzīga aina – vien pa kādam zarnu parazītam un nekā uz spurām un žaunām.