Svalbarda. 1. daļa. Garais ceļš.

Jūlija sākumā man bija lieliska iespēja piedalīties Čehijas polārās ekoloģijas centra (Dienvidbohēmijas Universitāte) organizētajā polārās ekoloģijas lauku kursā. Pašam šī visa pieredze likās tik saistoša, ka nolēmu arī uzrakstīt pāris rindas. Saprotu, ka pirmās rindkopas varētu nebūt pārāk interesanta lasāmviela, bet daļēji rakstu arī pats priekš sevis, lai, tuvākā vai tālākā nākotnē pārlasot šo, varētu atcerēties visu piedzīvojumu no sākuma līdz galam.

Polārās ekoloģijas kursa ievads notika jau maija sākumā, kad visi kursa dalībnieki un pasniedzēji tikāmies Čehu Budejovicē, kur četru dienu laikā apguvām kursa teorijas daļu lekciju ietvaros. Kopā bijām 10 studenti – 3 algologi, 3 botāniķi, un 4 zoologi; pie pēdējiem paskaitījos arī es. Lielais vairums studentu čehi, bet nebiju vienīgais ārzemnieks – 1 lietuviete un 1 baltkrieviete arī. Šeit gan jāpiemin, ka, lai piedalītos kursā, jābūt pilna laika studentam kādā no Čehijas augstskolām. Lai gan nebiju pat vienīgais pārstāvis no Baltijas valstīm, tomēr vienā ziņā izcēlos – biju vienīgais puisis 9 meiteņu kompānijā. Tas gan pārāk lielas raizes nesolīja, jo pasniedzēju/organizatoru vidū valdīja stipri vienlīdzīgāka dzimumu attiecība. Un vispār studējot bioloģiju jau pie šādas ainas ir pierasts.

Pa starpu ekoloģijas lekcijām tikām arī instruēti par tīri praktiskiem, sadzīviskiem un drošības aspektiem saistībā ar lauka kursu. Jāatzīst gan, ka daļa šo instrukciju tika sniegtas čehiski, tāpēc lielāko daļu paliku nezinām. Bet to jau tad… esot uz vietas…

Pakošanās pirms ceļa.

Tā nu sapakoju šķietami vajadzīgās mantas (binoklis, kamera, lasāmviela ceļam, guļammaiss, ziemas drēbes, u.c. sīkumi) un 30. jūnija vēlā vakarā uzsāku garo ceļu no Olomoucas uz Longyearbyen. Sākumā ar vilcienu (patiesībā diviem) no Olomoucas uz Brno, kur pāris stundas nācās panīkt gaidot nakts autobusu (2:30) uz Vīnes lidostu. Sākumā sēžu stacijā, kuru gan slēdz 23:30, un mani kopā ar (citiem) aizdomīgiem tipiem izmet ārā. Dodos uz netālo KFC, kur, lasot grāmatu, nosēžu līdz 1:00, kad arī šo iestādi slēdz. Atlikušo pusotru stundu sēžu autobusu atiešanas vietā un turpinu lasīt līdzņemto Jura Lipsberga “Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi”. Jāatzīst, ka Brno stacijas rajons noteikti nav to top 100 vietu starpā, kur es vēlētos pavadīt pusi nakts. Tie, kas bijuši Brno, sapratīs.

Autobusu atiešanas vietā biju sarunājis satikties ar vienu no kursa dalībniecēm – Nikoli, kura dzīvo Brno. Varētu arī teikt, ka šeit sākās pirmie piedzīvojumi. Tā kā šis ir starpvalstu autobuss, tad stjuarte jau iekāpjot prasa uzrādīt pasi/ID, kas Nikolei liek attapties, ka pase palikusi mājās uz galda. Veikli apmaināmies ar telefona numuriem, kamēr viņas draugs, kurš atnācis pavadīt un stiept smago somu, meklē taksometru. Tas viss notiek apm. 3 min pirms autobusa atiešanas. Kamēr viņi abi taksometrā traucas cauri pilsētas ielām, es mēģinu pārliecināt autobusa personālu, lai tas 5 min pagaida. Tomēr stjuarte ir nepielaužama – mēs jau tāpat kavējot un vairāk gaidīt nevar. Izbraucam bez Nikoles. Aptuveni minūti vai divas pēc izbraukšanas zvana mans telefons – Nikole tuvojas autobusa pieturai… kur mūsu vairs diemžēl nav. Tā kā autobusa personāls ir diezgan lieli aunapieres, tad nekas cits viņai neatliek, kā dzīties pakaļ autobusam ar taksometru kādus 50 km līdz Mikulovai, kas atrodas pie Čehijas-Austrijas robežas. Tur benzīntankā veiksmīgi atkal satiekamies. Ir aptuveni 3:30 un abi sēžam busā aprunājot slikto personālu, un priecājoties, ka viss laimīgi atrisinājies.

Oslo karaliskā pils.

Lidostā satiekamies ar 3 botāniķēm un 1 botānikas pasniedzēju. 6:45 izlidojam uz Stokholmu. Aizmiegu vēl pirms paceļamies un pamostos tikai brītiņu pirms nosēšanās. Stokholmas lidostā jāgaida piecas stundas līdz nākamajam lidojumam. Visi gulšņājam un dzimst dienas joks par to, ka šī būs gara diena. Ne tikai tāpēc, ka Longyearbyen plānots ierasties tikai pus stundu pēc pusnakts, bet saprotam, ka saulrietu vairs neredzēsim nākamās 2 nedēļas. Īsi pirms kāpšanas lidmašīnā uz Oslo attopamies, ka visi neesam vienā lidojumā - 5 cilvēki vienā un tad stundu vēlāk 2 (es tai skaitā) citā reisā. Neliela panika, bet viss atrisinās veiksmīgi un atkal satiekamies jau esot Oslo. Šeit mums atkal jānīkst 6 stundas līdz pēdējam lidojumam. Ejam pārbaudīt vai mūsu bagāža nav nejaušā (vai jaušā) kārtā nonākusi uz lentas, nevis aizsūtīta tālāk uz galamērķi. Šeit tā notiekot bieži. Kādu brīdi paslaistāmies pie bagāžas lentas, bet šoreiz par laimi nekā. Izdomājam, ka uz ašo aizbrauksim līdz pilsētai uzmest aci, kā tur izskatās. Līņā lietus, bet aptuveni 2h veikli izstaigājam centru un dodamies atpakaļ uz lidostu. Izejam pasu kontroli (jā – lai gan Norvēģija ir Šengenas valsts, Svalbardas salu arhipelāgs Šengenas zonā neietilpst) un uzzinām, ka lidmašīna kavēsies par apm. stundu. Ir jau pāri 22:00, kad beidzot izlidojam, un atkal visu ceļu noguļu. Pamostos tikai tad, kad esam jau virs Svalbardas – pa logu paveras sniegoti kalni un ledāji. Ne miņas no civilizācijas! Nolaižoties Longyearbyen pulkstenis rāda jau pāri 1:00. Ir zilas debesis un spoži spīd saule. Īss brauciens līdz pilsētai, izpakojam guļammaisus stacijas mājā un visi zoologi dodamies gulēt. Rīt jau 8:00 sarunāta laiva, kas mūs aizvedīs uz lauka staciju Petūnijas līcī (Petuniabukta), kamēr botāniķi pirmo nedēļu pavadīs šeit.

Sniegotās Špicbergenas salas virsotnes.

Longyearbyen 2:06 naktī.

Ceļamies 6:30, brokastis, neliela pakošanās nomainot vasaras drēbes pret šejienes klimatam piemērotākām, sandales pret zābakiem, sapakojam visu ūdensdrošos maisos un gaidām mūsu transportu. Joprojām debesīs nav ne mākoņa, kas šeit nemaz tik bieži negadās. Uz māju jumtiem sēdēdami, dzied salu arhipelāga vienīgie dziedātājputni – sniedzes. Izrādās, ka laivu kompānija atrodas tikai divas mājas tālāk, bet busiņš tāpat piebrauc pie mums, lai varam tajā sakraut mantas. Aša drošības instrukcija, uzvelkam ūdenim draudzīgāku apģērbu (kombinezonu, cimdus, brilles) un dodamies uz laivu piestātni. Mūsu laiva ir 11-vietīgs Polarcirkel Diving modelis, kurš spējīgs braukt ar ātrumu 38 mezgli. Mūsu skippers gan saka, ka parasti braucot ar 28 mezgliem; ar pilnu jaudu motors tērējot ap 60 litru degvielas stundā, kas nav pārāk draudzīgi videi.

Mūsu braucamais - Polarcirkel laiva.

Ķilde Fulmarus glacialis.

Atstājam piestātni, izbraucam no līča un uzņemam kursu uz aptuveni 60 km attālo lauka staciju. Netālu no mums pārlido īsknābja zosu pāris. Laivai uzņemot ātrumu, uz visām pusēm pašķīst ūdenī peldošie mazie alki – jauna putnu suga manai dzīves listei (turpmāk manas jaunās sugas bold). Citi paspēj pacelties spārnos, citi saprotot, ka neizdosies, veikli pazūd skatam ienirstot ūdenī. Laiva jautri lēkā starp viļņiem, un ik pa brīdim aukstais, sāļais ūdens šļācas pāri laivas malām tieši mūsu sejās. Bet nevienam šķiet nav pretenziju – ir visai jautri. Īsu brīdi vēlāk redzam arī Atlantijas tuklīšus jeb vienkārši pafinus, kuru šeit arī netrūkst. Dažs no tiem cenšoties izvairīties no tuvojošās laivas uzņem nepareizu kursu un lido tieši mums pretī vai sānos. Viens šāds putns dabū pamatīgi trūkties no laivas radītās ūdens šalts. Kopumā ūdenī regulāri redzamas 4 alku sugas – mazais alks, melnais alks, resnknābja kaira un Atlantijas tuklītis. Virs laivas nepārtraukti navigē ķildes – vētrasputni ar neparastu knābja anatomiju, kur nāsu atveres ir ieslēgtas cauruļveida pagarinājumos uz knābja. No tā arī cēlies šīs putnu kārtas angliskais nosaukums ‘tubenoses’. Daža laba ūdenī peldošā ķilde tik gausi ceļas spārnos, ka mūsu kapteinim jeb skipperam nākas ik pa laikam strauji sagriezt laivu, lai izvairītos no tām. Uz pāris sekundēm virs ūdens parādās balti silueti – baltvaļi (Delphinapterus leucas). Pirmā vaļu suga, ko dzīvē redzu.

Atlantijas tuklītis Fratercula arctica.

Putnu klints Skansbukta līcī.

Brauciena vidū esam plānojuši piestāt kādā līcī (Skansbukta), kur uz klints ligzdo jau iepriekš minētie alki un ķildes. Izkāpjot no laivas, pirmā nodarbe ir nevis piesiet laivu vai novilkt biezos kombinezonus, bet gan pielādēt bisi – pēdējā salmiņa drošības garants pret leduslāčiem. Dodamies nelielā pastaigā gar krastu. Lai gan pati klints paceļas visai augstu, binoklī var saskatīt, ka gaiss ap to ņum un mudz no putnu pārpilnības. Uz ūdens arī redzams visi daudz putnu, kuri sevišķi koncentrējušies zonā, kur satiekas no ledājiem un sniegiem kūstošais saldūdens un dzidrais okeāna sālsūdens. Šķiet šī ir zona, kur koncentrējas putnu barība – nelielas zivteles.

Brauciena komanda.

Ir negaidīti silts un pietiek vien ar 2 kārtām apģērba, lai justos gana silti un komfortabli. Apskatam arī pa kādai retai, ziedošai puķei, bet esmu pārāk aizgrābts ar putnu valstību, lai pievērtu tām pārāk lielu uzmanību, kur nu vēl censtos tās fotografēt. Salīdzinoši netālu no krasta peld melnais alks un nedaudz tālāk no tā resnknābja kaira. Aizejam gar krastu līdz vietai, kur klints iesniedzas ūdenī. Pāris veikli lēcieni pa akmeņiem un skatam paveras arī pāris alki, kuri sēž ligzdās. Pār galvu gar klinti nepārtraukti kursē tuklīši un ķildes.

Melnais alks Cepphus grylle.

Resnknābja kaira Uuria lomvia.

Pēc īsa brīža jau atgriežamies atpakaļ pie laivas, kur mūsu skippers guļ iesnaudies akmeņainajā pludmalē. Nolemju, ka ir pietiekami silts, lai vējjaku atstātu mugursomā, nevis vilktu atpakaļ. Tas gan izrādās kļūdīgs lēmums, jo laivai traucoties uz mūsu galamērķi aukstais vējš naski pūš gar apkakli uz muguras. Bet nekas, tikai kādas 20–30 minūtes vēl atlikušas. Turklāt drošības instrukcijas laikā tika pieteikts, ka ‘ja nu kas’, tad jāceļ roku kā signālu, bet aukstuma gadījumā tur nav daudz, ko līdzēt – jāpacieš. Pa kreisi no mums paliek pamestā krievu ogļraču pilsētiņa Pyramiden, pa labi skatam paveras ledājs, bet mēs strauji tuvojamies stacijai.